Izteikt kritiku savam kolēģim vai padotajam, vai pat ģimenes loceklim ir jāmācās, jo tas ir spēcīgs ierocis, kas var veicināt vai nu cilvēka attīstību, ja kritika izteikta konstruktīvi, vai arī – tieši otrādi  – radīt demotivāciju, ja tā balstīta uz emocijām un bez konkrēta mērķa. Aplūkosim veiksmīgus kritikas izteikšanas piemērus.

Emocionālās inteliģences lauciņā tiek stāstīts, ka cilvēkam negatīvais paliek atmiņā divreiz spēcīgāk nekā pozitīvais – tātad, pat ja pateiksiet divus labus vārdus un trešo nepatīkamu, cilvēks noteikti atcerēsies tieši to vienu, kas radīja negatīvas izjūtas, tāpēc vēl jo būtiskāk pirms kritikas izteikšanas ir pārdomāt sakāmo un pieturēties pie objektivitātes. Par laimi, pasaulē ir atklātas dažādas metodes un risinājumi, kā izteikt konstruktīvu kritiku – tā, lai šis process ir mazāk sāpīgs. Ir pat tādas metodes, pēc kurām cilvēks pats, piemēram, analizējot savu darbu, personiskās īpašības, secina, kas viņam jāuzlabo, un tad šos secinājumus saskaņo ar vadītāju vai kolēģiem, tādējādi veiksmīgi izvairoties no tiešas kritikas.

Kā pareizi izteikt kritiku?

Darbā un sadzīvē bieži vien kritizē pašu cilvēku, piedēvē viņam nepamatotas rakstura īpašības, vispārina situācijas, piemēram, apgalvojot, ka cilvēks vienmēr kavē, ka atkal kaut ko nav izdarījis laikus. Vispārināšana un atsauces uz pagātnes līdzīgām situācijām, tādu vārdu izmantošana kā "vienmēr", "parasti", "atkal" demotivē. Cilvēks redz – lai gan viņš cenšas, tik un tā tiek noniecināts un visas reizes, pat tās, kas ir izdevušās, tiek pielīdzinātas neveiksmēm. Lai kritika būtu efektīva, tā jāfokusē uz konkrētu rīcību un jāizvirza mērķis, kāpēc tā tiek izteikta, piemēram, lai nākotnē konkrētas darbības vai uzvedība tiktu mainīta un veicinātu cilvēka attīstību.